Rozācija neizskatās vienādi visiem. Mūsdienu pieeja to apraksta nevis kā četrus atsevišķus tipus, bet kā fenotipu kopumu, kas var pārklāties un mainīties gadu gaitā.
Diagnostikā pazīmes iedala pēc to nozīmes.1
Katra no tām atsevišķi ir pietiekama, lai uzstādītu diagnozi:
Divas vai vairāk no tām kopā arī apstiprina diagnozi:
Pašas par sevi diagnozi neapstiprina, bet ir tipiskas un bieži tieši tās pacientam traucē visvairāk:
Kāpēc “tipa” vietā runā par fenotipu
Agrāk rozāciju dalīja četros stingros apakštipos. Praksē izrādījās, ka pazīmes pārklājas un ar laiku mainās, tāpēc mūsdienās ārstēšanu izvēlas pēc konkrētajām pazīmēm, nevis pēc “tipa” nosaukuma.1
Sākas ar viegli provocējamu pietvīkumu, kas ilgst ilgāk nekā parasts nosarkšana — desmitiem minūšu, ne sekundes. Ar laiku apsārtums kļūst noturīgs arī starp uzliesmojumiem.
Raksturīga sausa, saspringta āda un asa reakcija uz kosmētiku: daudzi līdzekļi rada dedzināšanu jau uzklāšanas brīdī. Vēlākā stadijā parādās telangiektāzijas — plāni sarkani asinsvadu zariņi, visbiežāk uz deguna spārniem un vaigiem.1
Uz apsārtuša pamata parādās sarkani, blīvi mezgliņi (papulas) un strutiņas (pustulas). Tie mēdz nākt “viļņos” un dzīt lēnāk nekā pinnes.
Galvenā atšķirība no pinnēm: nav komedonu — melno un balto punktiņu.1 Šī atšķirība ir praktiski svarīga, jo tipiskā pretpinņu kopšana ar spēcīgiem eksfoliantiem rozāciju parasti pasliktina.
Tauku dziedzeru pāraugšana un saistaudu sabiezēšana. Āda kļūst nelīdzena, poras — izteiktas, deguns pakāpeniski zaudē kontūru (rinofīma). Retāk skar zodu, pieri, ausis vai plakstiņus.
Attīstās gadu gaitā un daudz biežāk vīriešiem.1 Agrīnā, vēl iekaisušā stadijā to var ietekmēt medikamenti; izveidojušos sabiezējumu ārstē ar lāzeru vai ķirurģiski.
Skar vairāk nekā pusi rozācijas pacientu un bieži tiek palaista garām, jo simptomus piedēvē sausajām acīm vai datora lietošanai.1
Var attīstīties pirms ādas pazīmēm, vienlaikus ar tām vai vēlāk — un simptomu smagums nav saistīts ar ādas izmaiņu smagumu.
Tipiskās sūdzības:1
Smagākajos gadījumos attīstās keratīts — radzenes iekaisums, kas var atstāt rētas un pasliktināt redzi. Tas ir rets, bet nopietns iznākums, un tieši tāpēc acu simptomus nedrīkst atlikt “uz vēlāk”.1
Morbihan slimība. Noturīga sejas augšdaļas un plakstiņu tūska limfas atteces traucējumu dēļ. Reti sastopama, grūti ārstējama, bieži nepareizi diagnosticēta kā alerģija.1
Neirogēnā rozācija. Priekšplānā izvirzās sāpes, nevis izskats: dedzināšana, sejas jutīgums, sāpju sajūta kopā ar apsārtumu. Bieži slikti reaģē uz standarta rozācijas terapiju un prasa citu pieeju.1
Šis nav diagnostikas tests un neaizstāj ārstu. Tas palīdz saprast, vai ir vērts pieteikties uz konsultāciju. Atzīmējiet, kas atbilst:
Ja atzīmējāt trīs vai vairāk — jo īpaši pirmos divus — ir pamats parādīties dermatologam.
Nekavējieties, ja
— pasliktinās redze, acis sāp vai kļūst ļoti jutīgas pret gaismu;
— seja strauji pietūkst un kļūst sāpīga;
— pēkšņi parādās daudz sāpīgu, saplūstošu iekaisuma perēkļu (var liecināt par pyoderma faciale);
— apsārtumam pievienojas drudzis, locītavu sāpes vai izteikts nogurums.
Rozācija uzliesmojumu brīdī un ārsta pieņemšanas brīdī var izskatīties pilnīgi atšķirīgi. Uzņemiet fotoattēlus pie dienasgaismas uzliesmojuma laikā — tas būtiski atvieglo diagnostiku.
Apsārtums var nebūt acīmredzams. Pievērsiet uzmanību siltuma un dedzināšanas sajūtai, tūskai, ādas raupjumam un tam, ka skartā zona jūtas jutīgāka pret pieskārienu.1
Atruna. Pašpārbaudes saraksts nav diagnostikas instruments. Rozācijas diagnozi uzstāda ārsts, un vairākas citas slimības izskatās līdzīgi — sk. diferenciāldiagnozi.